«“Mani izmeta,” — teica viņas mazmeita, kad atņēma viņas sapni par savas konditorejas atvēršanu
Atgriežoties mājās tajā vakarā, viņa pie pamestā kinoteātra ieraudzīja nosalušu vīrieti noskrandušās drēbēs. No līdzjūtības, viņa piegāja un atdeva viņam vakariņas, ko bija atnesusi no mājām. Vecā sieviete vienkārši gribēja sasildīt, nenojauzdama, ka tajā brīdī baro no rokām pašu “Horizonta” īpašnieku, kurš tikko bija atņēmis viņas mazmeitai pēdējo cerību. Viņa pat nevarēja iedomāties, ka šis viņas solis iedarbinās neticamu notikumu virkni, kas mainīs viņu dzīves uz visiem laikiem.
Oktobris tajā gadā bija pārsteidzoši sauss un kluss. Bez aukstiem lietiem un negaudoja ar caururbjošu vēju, bet vienīgi maigi klāja ietves ar sarkanbrūnu un zeltainu lapu paklāju. Sieviete ar kuplu pavisam sirmu matu cekulu, kas bija sakārtots glītā mezglā, atgriezās no rajona bibliotēkas.
Viņas somā, bez diviem smagiem vēsturisko romānu sējumiem, atradās arī termos ar karstu tēju un dažas siera maizītes — viņas nemainīgais pusdienu komplekts. 35 gadus nostrādājusi tieši šajā bibliotēkā, viņa pat pensijā nespēja atteikt sev prieku atnākt uz šejieni, lai pasēdētu lasītavā klusumā.
Viņas ceļš veda cauri nelielam skvēram, kura centrā pamesta vecā kinoteātra “Atpūta” ēka. Kādreiz šeit mutuļoja dzīve, rādīja labākās filmas, bet vakaros šeit pulcējās jaunatne. Tagad nolupušais fasādes apmetums ar tukšajām logu acu dobēm un izbalējušo afišu, kas bija iestrēgusi kaut kur septiņdesmitajos, radīja vien skumjas. Pie masīvajām kāpnēm, uz aukstā granīta, sēdēja vīrietis.
Viņš bija apķēris ceļus ar rokām un raudzījās kaut kur tālumā, uz rosīgo prospektu. Viņa apģērbs bija noplucis: veca, bet reiz skaidri dārga rudens jaka, izbalējuši džinsi un nošķiebti zābaki. Garie tumšie mati bija samudžinājušies, bet sejā lauzās bieza bārda, padarot viņu vecāku nekā patiesībā. Tomēr bija viņā kas tāds, kas nesaskanēja ar parasta noslīdējuša cilvēka tēlu. Viņa pozā nebija padevības. Tikai kāds visaptverošs nogurums skatienā.
Sieviete apstājās. Pieradusi līdzjūtībai — vai nu no izlasītajām grāmatām, vai no iedzimta rakstura mīkstuma. “Taču viņam auksti, sēžot uz akmens,” — nodomāja viņa. Pāris mirkļus viņa vilcinājās, tad piegāja tuvāk.
2015.gada vasaras notikumus atceros kā šodien, bet izskaidrot to nevaru. Tikai viņa vairs nav…
“Jaunekli, piedodiet par traucējumu,” — viņa klusi iesāka. Vīrietis, it kā atmodināts no dziļām pārdomām, pacēla acis uz viņu. Skatiens bija skaidrs, apzināts, pat caururbjošs. “Jūs droši vien nosalis. Lūk, iedzeriet karstu tēju. Tā ar timiānu, labi silda.”
Viņa izņēma no somas termosu un vienu no savām maizītēm, ietītu salvetē. Vīrietis vispirms pārsteigti paskatījās uz viņu, tad uz pieticīgo cienastu. Viņa skatienā uz mirkli uzplaiksnīja kaut kas līdzīgs apmulsumam. “Liels paldies, — viņa balss izrādījās negaidīti zema un patīkama, bez mazākās aizsmakuma vai bravūras. — Nebija vērts pūlēties.”
“Ko jūs, kādas gan tā pūles, — atmeta ar roku, apsēžoties uz tuvējās soliņa malas. — Skatos, jūs tik cieši raugāties uz šo ēku. Apbrīnojat arhitektūru?”
Kāpēc pieredzējuši autovadītāji vienmēr izkāpj no automašīnas, ja viņus aptur inspektors
Lasi vēl: Draugs pastāstīja par melno ceļa posmu Rēzeknes pusē, nezinu ticēt vai nē, bet tagad bail braukt
Viņš pasmaidīja, un viņa lūpu kaktiņus pieskārās knapa smaida ēna. “Var arī tā teikt. Interesants paraugs ar konstruktīvisma elementiem. Žēl, ka tādā stāvoklī. No tā varētu izveidot lielisku kultūras centru. Šeit akustika, droši vien, ir apbrīnojama.” Sieviete pacēla uzacis. Šādus vārdus viņa vismazāk gaidīja no cilvēka, kas sēž uz aukstajām kāpnēm nolietotās drēbēs. Viņš runāja kā arhitekts vai mākslas vēsturnieks.
“Jūs tajā orientējaties?” — ar neviltotu interesi pajautāja viņa.
“Tā, nedaudz, — izvairīgi atbildēja viņš, dzerot tēju no krūzītes-vāciņa. — Diletantisks intereses līmenis. Paldies, tēja patiešām brīnišķīga.” Viņš ar apetīti apēda maizīti, cenšoties to darīt pieklājīgi. Viņa pamanīja uz viņa plaukstas locītavas, kas izslīdēja no jakas piedurknes, pulksteņa siksniņu. Paša pulksteņa nebija redzams, bet siksniņa bija no dārgas, nodeldētas ādas. Vēl viena detaļa, kas nesaskanēja ar kopējo ainu.
Viņi klusēja. Vīrietis, šķita, atkal iegrima savās domās.
6 suņu šķirnes, kas paredzētas senioriem, lai izvairītos no vientuļa vecuma
“Mani sauc Astrīda,” — izlēmusi pārtraukt klusumu, sacīja sieviete.
“Dāvis,” — īsi atbildēja viņš, neatlaižot skatu no “Atpūtas” fasādes.
“Jūs nezaudējiet cerību, — viņa pēkšņi sacīja, pati nezinot kāpēc. — Dzīve ir kā zebra. Šodien melna svītra, bet rīt, redzi, jau balta pienāk. Galvenais — nezaudēt garu.”
Viņš lēnām pagrieza galvu un paskatījās uz viņu ar ilgu, uzmanīgu skatienu, it kā mēģinot ieskatīties pašā dvēselē. “Paldies jums, Astrīda. Par tēju un par labiem vārdiem. Reizēm tie ir vajadzīgāki nekā maize.”
Viņš piecēlās, atdeva viņai tukšo krūzīti-vāciņu un…vai viņš izrādījās tas par ko izdodas?
Vai dzīvē tiešām tā notiek?
Turpinājumu lasi otrajā lapā
